Darbs mājās. Darbs ar savu laulāto

Uzsākot biznesu, ļoti bieži tiek izdarīta izvēle strādāt mājās. Sākumā tā tiešām ir ļoti laba ideja, jo tiek ekonomēta milzīga nauda, kas būtu jātērē ofisa īrei, komunālajiem maksājumiem, ceļam līdz darbam, pusdienām pilsētā (tās vienmēr ir dārgākas par pusdienām mājās), īpašam ofisa apģērbam. Mēs nostrādājām mājās aptuveni 3 gadus. Darbam bija īpaši izdalīts kabinets, bet diezgan drīz mēs pārvācāmies uz lielo istabu, tuvāk televizoram (kuru īsti neskatījāmies, bet fonā skanēja, lai jautrāk).

Attieksme pret darbu mājās mainījās pamazam. Pirmajā gadā bija eiforija – tas bija tik kolosāli! Nekur nav jābrauc, pa dienu var izdarīt arī kādus mājas darbus, pie ledusskapja pieiet jebkurā brīdīOtrajā gadā pamazam sāka jau tas viss apnikt… nav iespējams pārslēgties no darba lietām uz mājas lietām. Visu laiku esi vienās un tajās pašās četrās sienās. Tev apkārt nemainās pilnīgi nekas. Tad vēl pamazam pa visu māju sāka izplatīties dažādi dokumenti, grāmatas, datora detaļas. OK, varbūt, kādam ļoti pedantiskam cilvēkam tā tas nebūtu. Bet es šādus cilvēkus neesmu savā dzīvē sastapusi. Bet runā, ka esot tādi. Trešajā gadā dzīve mājās sāka pilnīgi fiziski riebties. Gribējās visiem kost, uzrūkt un aizmukt uz kādu Āfrikas valsti, kur būtu kāda ekzotika, jaunas sajūtas un mums nepierasti cilvēki apkārt. Centos pēc iespējas biežāk aizbraukt uz pilsētu visādās darīšanās. Un tad braucu mājās pacilāta, jautra. Vēl problēmu saasināja tas, ka strādājām kopā ar vīru. Sanāca, ka esam kopā 24/7, citus cilvēkus redzējām maz. Cik tad var viens otru izklaidēt? Un vēl viena problēma – mēs abi esam darbaholiķi. Tādēļ pamazam darbs pārņēma visu mūsu dzīvi. Strādājot mājās kaut kā pazūd šī robeža “darbs/māja”. Vairs nebija darba laiks. Arī brīvdienas kaut kur mistiski pazuda. Pat sēžot vakarā pie televizora, katram priekšā bija pa laptopam, turpinājām kaut ko darīt. Visas sarunas bija tikai par un ap darbu. Pēdējie vārdi aizmiegot, bija “rīt vēl jāizdara tas un tas”. Dzīve pārvērtās par vienu nebeidzamu darba dienu.

Visbiežāk var lasīt par otru galējību, strādājot mājās – cilvēks nespēj sevi piespiest strādāt. Visu laiku atliek darbu, atrod kādus mājas darbus, kas ir noteikti jāveic tūlīt, bet darbu var tak izpildīt arī vēlāk, tūlīt tikai vēl ielikšu veļu mazgāties un zupu izvārīšu… tad jāpalīdz bērnam mācībās, tad bērni man traucē koncentrēties, tad sākās seriāls… un diena ir galā, bet darbs nav pat iesākts. Šādiem cilvēkiem ir sarakstītas dažādas grāmatas par laika menedžmentu, darba organizāciju. Varbūt, kādam arī palīdz, nezinuMūsu gadījumā nebija šī problēma.

Nu lūk, trešajā gadā sapratām, ka viss! tā vairs nevar turpināties. Un paņēmām biroju Cēsīs (paši dzīvojam rajonā). Tagad ir jābrauc uz darbu un tad mājās. Ir pārslēgšanās efekts. Atrodoties ofisa mājā, katru dienu satiecies ar daudziem citiem cilvēkiem, aprunājies. Pusdienās jāiet uz kafejnīcu, kur atkal ir iespēja gan parunāties ar kolēģiem, gan arī vairs nevari sēdēt uz lasīt kādu darba dokumentu, kā es to mēdzu darīt mājās, ēdot pusdienas. Tā kā es esmu PAR biroja telpām. Protams, uzreiz ir papildus izdevumi un diezgan lieli, tiek patērēts vairāk laika ceļam. Bet viss pārējais tomēr šos mīnusus līdzsvaro. Ko vēl ievērojām – kamēr bijām pirmajā ofisā, kas atradās vecā mājā, nebija tas fīlings , bet, kad nomainījām uz jaunām un modernām, pašsajūta uzlabojās. Un sākām biežāk arī aicināt pie sevis klientus un partnerus, dzīvība parādījās, bizness labāk sokas. Tā kā, izvēloties telpas birojam, pievēršat uzmanību ne tikai cenai, bet arī pašsajūtai. Jums tajās telpās ir jāpavada laiks ilgāks nekā mājās (domāts – nomodā, kad jūs tās telpas redzat).

Otra lieta, par ko gribēju parunāt – darbs kopā ar savu vīru/sievu.  Lasot lekcijas, saskāros ar interesantu citu cilvēku pieredzi – ļoti daudzi teica, ka tieši kopēja biznesa uzsākšana kalpoja par šķiršanās iemeslu! Iemesli bija dažādi: nākas viens otram būt blakus 24/7; nav vairs par ko parunāt (jo visu zina); visas sarunas tikai par biznesu (pazūd normālas sarunas “sieviete-vīrietis” līmenī); strīdi par to, kurš galvenais un par to, kā ir jādara tas vai cits.

Savukārt, es varu pateikt, ka nevaru iedomāties citu biznesa partneri sava vīra vietā. Pirms tam esmu strādājusi ar citiem cilvēkiem, divi no partneriem vienkārši rupji uzkāsa , ar citiem neveidojās īsti sapratne un pašķīrāmies. Vīram es uzticos pilnībā un uzskatu, ka tas ir vislabākais, kas var būt – strādāt kopā.

Bet, kā vienmēr, ir daži “bet”. Ko varu ieteikt no savas pieredzes:

Un tad paaugsies bērni un arī gribēs iesaistīties mūsu biznesā. Tad vajadzēs domāt kā pareizi viņus iesaistīt, lai nerastos problēmas un strīdi. Nesen meita (7 gadi) skolā rakstīja kaut kādu sacerējumu no sērijas “par ko es vēlos kļūt”. Viņa uzrakstīja, ka vēlas kļūt par portāla Cālis.lv vadītāju. Lūk tā

Source: http://www.vidnere.lv