piektdiena, 2012. gada 6. janvāris

Darbs ārzemēs – dzīves skola





Arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju dodas darba meklējumos ārpus Latvijas. Jautāju mūsu lasītājiem, kā viņi sadzīvo ar to, ka bērni un mazbērni strādā citā valstī. 


Rīdzinieka Induļa Ivanovska atvase apprecējusies ar holandieti un pavisam pārvākusies dzīvot tulpju un vējdzirnavu zemē. Arī Ivanovska kungs tur nesen ciemojies, un iespaidi viņam palikuši divējādi. "No ārpuses viss izskatās ļoti sakārtoti, harmoniski un skaisti, bet, parunājot ciešāk ar vietējiem, var redzēt, ka viņos mājo liela neuzticība un pat naids pret svešas rases un reliģijas pārstāvjiem, īpaši musulmaņiem, kuru tur kļūst arvien vairāk. Mazpilsētu un atsevišķu rajonu iedzīvotāji veido pašaizsardzības vienības, kas uzmana iebraucējus. Cilvēki atzīst, ka atvērto durvju politika bijusi kļūda. Varam tikai cerēt, ka Latvija to neatkārtos," spriež Ivanovska kungs.

Arī Zigurda Mežavilka bērni dzīvo dažādās valstīs. Dēli – Vācijā, meita – ASV: "Es viņus vienkārši evakuēju no Latvijas, jo sapratu, ka te nevarēšu nodrošināt pietiekami labu izglītību. Mani puikas tagad Vācijā studē par autobūves inženieriem, viens jau apprecējis skaistu vācieti un nez vai atgriezīsies Latvijā. Meita savukārt dzīvo ASV, kur viņas vīrs saņēma labu piedāvājumu. Mazmeitiņa bija atbraukusi ciemos. Bet nu šaubos, vai kāds atgriezīsies šeit, jo viņiem te nav ko darīt. Meita gan man palīdz – uzdāvināja jaunas mēbeles dzīvoklim, televizoru nopirka."

Ingai Mazurei no Rīgas visi radi pagaidām vēl dzīvo Latvijā. Taču vecākais mazdēls, kurš pašreiz studē RTU pirmajā kursā, jau kaļot plānus par braukšanu peļņā uz ārzemēm. "No vienas puses – lai tik brauc. Gūs kādas pastāvīgas dzīves iemaņas un gan jau pēc dzimtenes ātri vien noilgosies. Bet, no otras puses, man ir ļoti skumji, ka tik daudzi mūsu jaunieši dzīvo ar devīzi – izglītība nav vajadzīga, galvenais – gāzi grīdā un pelnīt naudu. Bet ko var gribēt, ja priekšā ir tādi piemēri kā Ainārs Šlesers."

Valmierietes Grietas Ores mazmeita izstudēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes Sociālo zinātņu fakultātē, bet iegūtā izglītība viņai nepalīdzēja atrast Latvijā tādu darbu, kas ļautu nomaksāt kaut vai studijām ņemto kredītu: "Tādēļ tagad viņa Londonā strādā par viesnīcas menedžeri un ir cerības kļūt par direktora vietnieci. Viņa brauc ciemos, kad var, un vēlas atgriezties dzimtenē, bet te viņa nevar nopelnīt kredīta atmaksai. Es jau varētu palīdzēt no savas pensijas, bet to viņa man neļauj. Arī otra mazmeitiņa aizbrauca ciemos pie māsas un palika Londonā – strādājot kādā ēstuvē par pavāri."

Velta Purlīce no Tukuma novada pastāstīja, ka uz ārzemēm devušies daudzi viņas radi un draugu bērni, bet pašlaik viņa visvairāk uztraucas par savu mazdēlu, kurš pirms divām nedēļām devās strādāt uz nemieru plosīto Lielbritāniju. "Viņš apmeties netālu no Mančestras, un tur, par laimi, tie grautiņi gājuši secen. Vismaz pieradīs pats par sevi parūpēties, kad nav blakus mammīte, kas vienmēr pabaro. Taču viņš tur strādās par parastu krāvēju veikalā. Ne tur kāda pieredze, ne tur izdosies ko nopelnīt," bažījās Purlīces kundze. Viņa arī aizbraucējus nevaino, jo Latvijā darba viņiem tāpat neesot.

Source: http://la.lv

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru